DISKUSIJA: KRIEVIJAS IMPĒRIJAS LATVIAS VAROŅI
KRES POLISKOLA aicina uz diskusiju Krievijas Impērijas Latvijas varoņi, kas norisināsies ikgadēja sarunu festivāla LAMPA ietvaros (Cēsis), Latvija.
Sestdien, 2019. gada 29. jūnijā
Mūsdienu Latvija kļuva par neatkarīgu valsti pirms 100 gadiem – teritorijā, kas līdz tam bijusi daļa no Krievijas impērijas. Iepriekšējos divos gadsimtos Latvijas zemē dzimušajiem bija nozīmīga un reizēm pat izšķiroša loma lielvalsts dzīvē. Minēsim tikai divus vārdus: Katrīna I, pirmā Krievijas imperatore un Zinātņu akadēmijas dibinātāja, bija dzimusi Vidzemē, bet Kurzemes hercogs Bīrons, imperatores Annas Joanovnas ietekmīgais favorīts un faktiskais impērijas valdnieks, – Kurzemē. Par to, kāda loma Krievijas impērijas vēsturē bija Latvijā dzimušajiem, pastāstīs zinoši vēsturnieki.
Dmitrijs Savins – vēsturnieks, rakstnieks, publicists, Asociācijas krievu sabiedrības attīstība un atbalsts krievu emigrantiem vadītājs. Specializējies Zabaikaiļje baznīcu vēstures jautājumos, ir vairāku publikāciju autors. 2015. gada bija spiests pamest Krieviju un 2016. gadā saņēma politiskā bēgļa statusu Latvijā.
Stāsts par Fridrihu Briedi, Sv.Georga 4.šķiras ordeņa kavalieris, 4. šķiras Vladimira ordenis, Lāčplēša Kara ordenis (III II I šķiras) Svēta Jura krusts, Jura Zelta zobens, 2,3 un 4.šķiras Annas ordenis, 2. un 3. šķiras Staņislava ordenis. Pirmā pasaules kara laikā līdz ar Latviešu strēlnieku bataljonu dibināšanu kļuva par rotas komandieri, kara veterānu, un pēc kara beigām kļuva par aktīvu pretizlūkošanas un anti boļševistiskās propagandas dalībnieku. 1918. gada jūlija Maskavā tika arestēts un augusta beigās nošauts. 1924. gadā, Latvijā tika nodibināts pulkveža Brieža fonds, kā arī uzcelti pieminekļi, un viņam pa godu nosauktas ielas Rīgā, Rēzeknē, Jelgavā, Liepājā, Ogrē un Siguldā.
Silva Bendrāte ir žurnālistikas maģistres un sociālo zinātņu maģistres grāds.
Turpat 25 gadi nostrādāti Latvijas Radio. Izveidojusi Latvijā pirmo reģionālo komercradiostaciju “Kurzemes Radio”. Nodarbojusies ar izdevējdarbību. Bijusi 8., 9. un 10. Saeimas deputāte, pievērsusies individuālai uzņēmējdarbībai, bet 2012. gadā uzaicināta darbā par Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra sabiedrisko attiecību vadītāju. Izveidojusi iestādes vēstures un kultūras telpas pastāvīgo ekspozīciju (muzeju).
Oto Hūns dzimis Jelgavā Kurzemes superintendenta Kristiāna Hūna ģimenē. Sākumā studējis teoloģiju, drīz pievērsies medicīnai. Bija Rīgas kara hospitāļa ārsts, Aleksandra Razumovska mājas sekretārs Maskavā. Oto Hūns – zinātnieks un ārsts, agrākās Aleksandra Augstumu iestādes, Baltijā pirmās psihiatriskā dziednīcas, kas atvērta 1824. gadā, pirmais direktors un iestādes izveidotājs. Medicīnas vēsturē Oto Hūns palicis kā klasiskās baku potēšanas metodes ieviesējs Latvijā un Krievijā. Pētīja, kā ārstēšanā var izmantot Ķemeru dabas resursus un Baldones minerālūdeni. Tomēr tas ir nepilnīgs raksturojums. Īpaši piesaista Oto Hūna daudzpusīgā personība, kurā vienlīdz spilgti ar iecienīta ārsta un zinātnieka kvalitātēm izpaužas arī vēsturnieka, topogrāfa, novatora, kultūras darbinieka un mākslas veicinātāja rosīga darbība.
Iļja Ļenskis absolvēja LU Vēstures un filozofijas fakultāti Jauno un jaunāko laiku vēstures specialitāti. No 2006. gada strādā muzejā “Ebreji Latvijā”, no 2008. gada – direktors. Viņa intereses iekļauj Latvijas ebreju vēsturi ar uzsvaru uz Apgaismības laikmetu, ebreju kopienas modernizāciju, ebreju-latviešu attiecības, ka arī Holokausta memorializācijas jautājumi.
Brāļi MINCI – PAULS (1868-1941) un VLADIMIRS (1872-1944). Brāļi Minci nāca no turīgas ebreju ģimenes, ieguva izglītību Rīgā, pēc tam studēja Pēterburgā un Tartu. Pauls Mincs izvēlējās krimināltiesību speciālista karjeru, un ātri vien kļuva par vienu no vadošiem Rīgas advokātiem. Vladimirs Mincs dzīvoja Maskavā, bija ievērojamā figūra mediķu aprindās. 1918. gadā viņš bija to ārstu starpā, kas operēja Ļeņinu, un par to saņēma atļauju emigrēt no boļševistiskās Krievijas. Abi brāļi 1920.-1930. gados bija ievērojamas figūras Latvijas publiskajā telpā. Pauls Mincs bija Valdības loceklis un Konstitucionālās sapulces deputāts. Bet viņu likteņi izrādījās skumji, kā vairākumam tās paaudzes pārstāvjiem – Pauls tika deportēts uz Krasnojarskas apgabalu un 1941. gadā apcietinājumā mira, Vladimirs 1944. gadā nomira Buhinvaldē.